Mūsu atmiņas ir vērtīgs kultūras mantojuma slānis, kas savieno pagātni ar tagadni. Mutvārdu folkloras vākšana ir kā laika kapsulas izveide, kurā glabājas stāsti, leģendas un tradīcijas, kas pārmantotas no paaudzes paaudzē. Katrs no mums var kļūt par šīs vērtīgās informācijas nesēju, daloties savās atmiņās, novērojumos un pieredzē.
Mūsdienu folklorā, kas ietver pilsētas leģendas, interneta mēmus un sociālo mediju tendences, mēs aktīvi piedalāmies tās veidošanā un izplatīšanā. Mēs esam gan stāstu radītāji, gan uztvērēji, kas kopīgi veido mūsu kultūras ainavu. Šī savstarpējā iesaiste ļauj mums ne tikai saglabāt pagātnes mantojumu, bet arī veidot mūsdienu kultūras identitāti.
Mūsdienās digitālais pēdas nospiedums kļūst arvien izteiktāks, ir viegli aizmirst, cik svarīgi ir saglabāt un pārmantot arī nemateriālo kultūras mantojumu. Tāpat kā Krišjānis Barons savā laikā veltīja savu dzīvi latviešu tautasdziesmu vākšanai, pētījuma “Pieredze pilsētā: naratīvi, atmiņas un vietas mantojums” pētnieki apzinās nepieciešamību fiksēt un saglabāt mūsdienu cilvēku pieredzi, atmiņas un stāstus.
Kā un kāpēc tika vākti cilvēku stāsti?
Šis Latvijas Zinātnes padomes administrētais un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta īstenotais fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas projekts ir mūsdienu atspulgs Krišjāņa Barona darbam, kurā tiek vākta un dokumentēta mūsdienu pilsētvides folkloras un pieredzes daudzveidība. Tāpat kā Barona laikā, arī mūsdienās ir nepieciešams apzināties, ka katrs cilvēks ir vēstures veidotājs, un viņa pieredze ir vērtīga. Tikai šoreiz tika fiksēts kas vairāk – fotografijas, balss, cilvēku intonācija, video ieraksti un tas viss apkopots digitālā, cilvēkiem pieejamā krātuvē.
Šis pētniecības projekts bija veltīts tieši Rīgas Pārdaugavas apkaimju vēstures, kultūras un iedzīvotāju pieredzes dokumentēšanai. Projekta galvenie mērķi bija:
-
ievākt informāciju par Pārdaugavas vēsturi, sākot no tās pirmsākumiem līdz mūsdienām;
-
dokumentēt apkaimes arhitektūru un pilsētvides attīstību laika gaitā;
-
fiksēt iedzīvotāju atmiņas, stāstus un pieredzi par dzīvi dažādās Pārdaugavas apkaimēs;
-
identificēt un dokumentēt apkaimes kultūras tradīcijas un pasākumus;
-
izpētīt Pārdaugavas iedzīvotāju sociālo un ekonomisko dzīvi.
Lai sasniegtu šos mērķus, pētnieki izmantoja dažādas metodes, tostarp aptaujas, intervijas, stāstu vakarus un arhīvu materiālu analīzi. Tika vākta informācija par apkaimes ievērojamiem cilvēkiem, notikumiem, kā arī par ikdienas dzīvi un tradīcijām.
Viens no projekta izaicinājumiem bija aktīva iedzīvotāju iesaistīšana, jo īpaši izaicinoši tas bija Covid-19 pandēmijas laikā. Lai gan daudzi bija gatavi dalīties savās atmiņās un pieredzē, bija arī tādi, kuri sākotnēji bija skeptiski noskaņoti. Tomēr, iegūstot uzticību un skaidrojot projekta mērķus, pētniekiem izdevās iesaistīt plašu iedzīvotāju loku. Un tad jau tas pārvērtās sniega bumbas efektā – iedzīvotāji pētniekiem ieteica arvien vairāk kaimiņu un draugu, kuriem bija šie dalīšanās vērti stāsti. Katra saruna, katra atmiņa bija kā mazs gabaliņš no lielās Pārdaugavas mozaīkas.
Jāpiebilst, ka stāsti dažādās apkaimēs atšķīrās, katrai apkaimei – Bolderājai, Imantai, Āgenskalnam – bija savi stāsti un notikumi. Un lai gan stāstos bieži vien cilvēki mēdz “piefantazēt”, aizmirst detaļas, vairāku cilvēku stāsti no vienas apkaimes papildināja viens otru un veidoja kopainu dažādos laika griezumos.
Papildus individuālajām sarunām, pētnieki organizēja arī kopīgus stāstu vakarus, kur cilvēki varēja gan iepazīties, gan dalīties savā pieredzē ar citiem. Šīs kopīgās tikšanās kļuva par platformu, kurā radās jaunas saites, atmiņas atdzīvojās un vēsture tika veidota kopīgi. Un nav jau noteikts, ka stāstus vienmēr stāsta tikai seniori. Šajā pētījumā ar savu pieredzi dalījās gan jauni, gan veci, gan Pārdaugavas iedzīvotāju, gan tādi, kas šajā Rīgas pilsētas daļā bijuši vien pāris stundas.
Turklāt, pētnieki veltīja laiku arī arhīvu pētniecībai, iedziļinādamies vēstures labirintos. Senās kartes, fotogrāfijas un dokumenti atklāja pagātnes noslēpumus un palīdzēja izprast Pārdaugavas attīstību laika gaitā.
Stāsts kā vienojošais elements gan pagātnē, gan tagadnē.
Pētnieki ne tikai ievāca informāciju, bet arī veidoja ciešas saites ar Pārdaugavas iedzīvotājiem. Šī savstarpējā sadarbība radīja īpašu saikni, kas pārsniedza pētniecības robežas. Projekts kļuva par platformu, kurā cilvēki varēja dalīties savās atmiņās, atklāt kopīgu vēsturi un veidot ciešāku kopienas sajūtu.
Ar šiem stāstiem un tikšanās reizēm projekts vien nebeidzās, galvenās atziņas:
-
Pārdaugava ir vērtīga kultūras un vēstures mantojuma daļa, kas ir cieši saistīta ar Rīgas attīstību;
-
iedzīvotāju atmiņas un pieredze ir neatsverama vēstures daļa, kas palīdz izprast pagātni un veidot nākotni;
-
kopienas iesaiste ir būtiska, lai veiksmīgi īstenotu kultūras mantojuma saglabāšanas projektus;
-
digitālo tehnoloģiju izmantošana var palīdzēt saglabāt un popularizēt kultūras mantojumu;
-
šāda veida projekti veicina kultūras daudzveidību un stiprina sabiedrības saliedētību.
Interesanti, ka daļa no pētniekiem jau projektu uzsākot dzīvoja vai bija dzīvojuši Pārdaugavā, viens pētnieks pārcēlās uz dzīvi Pārdaugavā, vēl citi apsver šādu iespēju. Projekts sevī “ievilka” arī pētniekus, kam šis bija patiesi interesants piedzīvojums.
Ko šie cilvēki tur stāstīja?
Pats aizraujošākais šajā pētījumā, protams, bija cilvēku stāsti. Tie aizskāra pilnu emociju spektru, te būs vien daži no tiem!
Viens interesants stāsts bija par Pārdaugavas iedzīvotāju atmiņām par vietējiem veikaliem. Viņi stāstīja par garajām rindām pēc pārtikas produktiem, par īpašo smaržu, kas valdīja veikalos, un par to, kā cilvēki mēdza dalīties ar pārtiku ar kaimiņiem. Šie stāsti atklāj, kā pārtika bija ne tikai nepieciešamība, bet arī sociālais līdzeklis, kas veidoja kopienas saiknes. Piemēram, viens iedzīvotājs atcerējās, kā viņam patika apmeklēt maizes veikalu, jo tur vienmēr smaržoja pēc svaigi ceptām maizītēm. Šī smarža viņam joprojām ir atmiņā.
Kāda cita no intervētajām personām dalījās savā pieredzē par ikdienišķu, taču emocionāli spēcīgu atmiņu. Bērnībā, regulāri braucot ar Ikarus autobusu, viņa bija spiesta elpot dīzeļdegvielas izplūdes gāzu smaku. Šī nepatīkamā sajūta ir palikusi atmiņā līdz pat šai dienai, kļūstot par sava veida pagātnes atgādinājumu, piemēru tam, kā pat visparastākās ikdienas situācijas var atstāt paliekošu iespaidu.
Cits stāsts ir par sievieti, kura bērnībā klausījās savas vecmammas stāstus par 1905. gada revolūcijas notikumiem Rīgā. Vecmāmiņa bijusi aculieciniece traģiskajiem notikumiem Rīgā, kad tika nošauti daudzi cilvēki. Šis stāsts ir ne tikai vēstures liecība, bet arī emocionāli spēcīgs piemērs tam, kā ģimenes atmiņas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Tas arī parāda, cik svarīgi ir saglabāt šīs atmiņas.
Daudzi intervētie dalījās savās atmiņās par svētku svinēšanu Pārdaugavā. Lai gan bieži tiek uzskatīts, ka vislielākie svētki notiek laukos, šie stāsti parāda, ka arī pilsētā tika svinēti dažādi svētki. Cilvēki atcerējās, kā Jāņos, Lieldienās, Ziemassvētkos u. c. pulcējās ģimenes, gatavoja īpašus ēdienus un pavadīja laiku kopā.
Tagad laiks radošajiem risinājumiem!
Sākotnēji varētu šķist, ka šādus sīkus, ikdienišķus stāstus nav vērts dokumentēt. Tomēr tieši šie mazie atmiņu fragmenti veido vēstures mozaīku. Tie atspoguļo cilvēku emocionālās saites ar vietu, viņu ikdienas pieredzi un kultūras īpatnības. Šie stāsti ir ne tikai vēstures liecības, bet arī mākslas darbi, kas spēj aizkustināt un iedvesmot. Pētnieki saprata, ka šīs atmiņas ir vērts saglabāt, jo tās ir neatsverama Pārdaugavas vēstures daļa. Šie stāsti ir vērtīgs resurss pētniekiem, vietējiem iedzīvotājiem, vietējās pašvaldības un kultūras darbiniekiem.
Pētnieki ne tikai dokumentēja cilvēku stāstus, bet arī fiksēja pilsētas ainavu. Viņi fotografēja ielas, ēkas, parkus u. c., lai dokumentētu pilsētas izmaiņas laika gaitā. Šīs fotogrāfijas kalpo kā vizuāls pierādījums pilsētas attīstībai un ļauj mums salīdzināt pagātni ar tagadni.
Kā norāda projekta vadītājs Gatis Ozoliņš, "Šis projekts ir dokumentē mūsdienu pilsētvides folkloras un pieredzes daudzveidību. Arī mūsdienās ir nepieciešams apzināties, ka katrs cilvēks ir savas apkārtnes un vēstures veidotājs, un viņa pieredze ir vērtīga."
Projekta ietvaros pētnieki rīkoja izstādi, kurās tika eksponētas fotogrāfijas, kas atspoguļoja Pārdaugavas cilvēku stāstus un vidi. Daudzi stāsti tika publicēti arī sociālajos tīklos, kur vietējie iedzīvotāju atpazina savas lokācijas un pat sniedza plašāku informāciju par kādiem objektiem vai cilvēkiem.
Šis projekts ir tikai sākums. Iegūtie stāsti un atmiņas ir ne tikai ikdienas vēstures liecības, bet arī iedvesmas avots māksliniekiem, rakstniekiem un režisoriem. Šie stāsti var kalpot kā pamats filmām, TV šoviem, grāmatām un pat vietējiem tūrisma maršrutiem. Iedomājieties, kā šīs aizraujošās vēstures varētu iedvesmot jaunas idejas un radīt jaunas iespējas!
Ja arī jūs interesē šie stāsti un vēlaties uzzināt vairāk par Pārdaugavas vēsturi un kultūru, aicinām iepazīties ar projekta rezultātiem: https://garamantas.lv/lv/collection/1564706/Pardaugavas-stasti
Kopā mēs varam turpināt veidot Pārdaugavas vēsturi un nodrošināt, ka šie vērtīgie stāsti tiek saglabāti nākamajām paaudzēm.
-
Projekts “Pieredze pilsētā: naratīvi, atmiņas un vietas mantojums” (lzp-2020/1-0096) tiek īstenots Fundamentālo un lietišķo pētījumu (FLPP) programmā. Finansē Latvijas Zinātnes padome.